Poliuretāna putas. Rašanās vēsture

  1. gads – Oto Baiera (Otto Bayer) uzņēmuma laboratorijā „IG Farden” Vācijā tika radīts pirmais poliuretāns. Eksperti no kompānijas „IG Farden” strādāja ar materiālu, mēģinot savienot kaučuku ar koksni vai tēraudu. Tika iegūta ķīmiskā formula vieglam, lipīgam materiālam. Šis jaunatklātais materiāls tika izmantots Vācijas zemūdens kuģu un gaisa kuģu būvniecībā Otrā pasaules kara laikā.
  2. gads – Deivids Einons (David Eynon) no uzņēmuma „Mobay” aizveda poliuretāna polimēru uz ASV tālākai pilnveidei.
  3. gads – Valters Bogmens (Walter Bogmen) izgudroja „blendometr” – pirmo tehnikas brīnumu, kas ļāva ražot poliuretāna produktus un pārdot komerciālajā tirgū. Blendometrs bija tikpat liels kā divas automobiļu garāžas.
  4. gads – putu poliuretāns sāka parādīties tirgū. Citas tā formas bija: elastomērs, kaučuks. Pirmoreiz tirgū parādījās stingras putas, kuru ražošanai tika izmantots toluola diizocianāts (TDI).
  5. gads – Freds Gasmers (Fred Gasmer) un Freds Verners (Fred Werner) radīja pirmo uzticamo pārnēsājamo putu ražošanas iekārtu SPF (putu poliuretāna izsmidzināšanai) ar nosaukumu „FF” ar atjaunotu smidzināšanas pistoli D-Gun un materiāla sildītāju, ko radīja uzņēmumā „Graco”. Apsildāmas šļūtenes ar termostatu ļāva poliuretāna putas ražot būvvietā.
  6. gadu beigas – 45 000 tonnas putu poliuretāna uz metilēna difenila diizocianāta (MDI) pamata tika pārdotas kā izolācijas materiāls, kam piemīt vislabākās īpašības.
  7. – 1980. gads – sāka izmantot izsmidzināmās putas ar jaunām formulām, kuras noārda ozona slāni un satur kaitīgas vielas. Vēlāk to izmantošana tika aizliegta.
  8. gads – tā kā materiāli negatīvi ietekmēja ozona slāni, pamatojoties uz Monreālas protokolu, tika aizliegta hloru saturošu materiālu izmantošana, t. i., tika aizliegts izmantot trihlorfluormetānu (CFC-11).
  9. gads – hidrofluorogļūdeņraži (HFC-141b) tika izmantoti tikmēr, kamēr tie netika izņemti no tirdzniecības saskaņā ar direktīvu par integrētā piesārņojuma prevenciju un kontroli (TIPK), lai apturētu gāzu, kas izraisa siltumnīcas efektu, rašanos.
  10. gadu beigas – izsmidzināmie materiāli, ieskaitot arī oglekļa dioksīdu, pentīnu, tetrafluoretānu (HFC-134a) un penta fluorpropānu (HFC-245fa), kļuva populāri Ziemeļamerikā un Eiropā.
    2000. gada sākums – sadārdzinoties naftas izejvielām, sabiedrība pasaulē pieprasīja ekoloģiskus, dabiskus un drošus produktus, poliolu sāk jaukt ar augu eļļām.
  11. – 2030. gads – visā pasaulē būs obligāti jāpāriet uz tīro HFC-365mfc/227 maisījumu ar sintētisko putotāju attiecībā 93%:7%.

„GAMO” termovate (Icynene) jau sen atbilst visaugstākajām ekoloģiskajām prasībām, tā nesatur nekādas kaitīgas vielas.

Produktam ir arī to apstiprinoši sertifikāti: http://www.gamo.lt/wp-content/uploads/2015/03/Ekologinis-sertifikatas.pdf